Mikromobilitāte kā ērts un visiem pieejams pārvietošanās veids mūsu dzīvē ienākusi uz palikšanu. Šovasar pilsētas ainavā varēja redzēt neparasti daudz velosipēdu un skrejriteņu. Un ne tikai braucot, bet arī stāvot ietves vidū vai aizšķērsojot ieeju kādā iestādē.
Videi draudzīgu transporta līdzekļu lietošanas pieaugums ir tikai apsveicams. Taču papildus sajūsmai to ienākšana nes līdzi arī bažas – galvenokārt novietošanas problēmu dēļ. Turklāt īpašu niknumu izraisījuši tieši elektriskie skrejriteņi. Daudziem, domājams, šie gaiši zaļie un zili svītrainie satiksmes līdzekļi vēl sveši, taču neapmierinātības iemesls, kas ir vienlaikus ir arī to popularitātes iemesls, – skrejriteņus “bez raizēm” var atstāt jebkur.
Un tādēļ tos neizbēgami bieži vien novieto arī vietās, kas nemaz šādam nolūkam nav piemērotas: māju durvju priekšā, veloceļu vidū, bezrūpīgi nomestus ietves vidū utt. Beigās tas viss sāk darboties pretēji galvenajam mērķim – veicināt mikrosatiksmi. Kļūst grūtāk pārvietoties kājām, ratiņkrēslā vai pat ar tiem pašiem skrejriteņiem.
Pastāv trīs veidi, kā atrisināt šo problēmu.
- Noteiktu stāvvietu izveide
Ir vērts piezīmēt, ka patiesībā tikai pāris procenti skrejriteņu tiek ir novietoti nepareizi (lai gan to, iespējams, ietekmē arī konkrētās vietas satiksmes kultūra, Igaunijā atsevišķs pētījums nav veikts). Tajā pašā laikā zināms, ka, lai izraisītu smagu avāriju, pilnībā pietiek ar vienu transportlīdzekli, kas novietots aiz tumša stūra uz veloceļa.
Saskaņā ar pētījumu Sanfrancisko, ziņojumu skaits par nepareizi novietotiem skrejriteņiem saruka par 88,9 procentiem pēc tam, kad tika izveidotas un reklamētas mikromobilitātes rīkiem paredzētas stāvvietas. Tam sekoja vēl viens pozitīvs efekts: strauji sāka uzlaboties arī pilsētnieku attieksme pret skrejriteņiem un citiem mikrosatiksmes līdzekļiem.
Gan Tallinā, gan citās pilsētās pēdējo pāris gadu laikā arvien vairāk cilvēku sāk domāt par skrejriteņu stāvvietām. Ja sākotnēji uz ietvēm tika marķētas zonas, tad patlaban stāvvietas mikromobilitātes rīkiem tiek veidotas uz autostāvvietu rēķina. Tas ir saprotams no mazaizsargāto satiksmes dalībnieku viedokļa – vienā autostāvvietā var satilpt aptuveni desmit skrejriteņi, līdz ar to vairāk vietas paliek gājējiem.
Tajā pašā laikā daudzas pilsētas saskaras ar problēmu, ka ietves ir pārāk šauras un veloceļu nav pietiekamā daudzumā. Līdz ar to dažās situācijās labāk būtu uz autostāvvietu rēķina paplašināt veloceļu tīklu vai atvēlēt vairāk vietas gājējiem.
- Elektrisko skrejriteņu piestātnes
Arī Igaunijā pilsētas ainavā pamazām sāk ienākt skrejriteņu piestātnes. Novietojot skrejriteni piestātnē, var būt drošs, ka elektriskais skrejritenis neapgāzīsies un nevienam nepaliks zem kājām. Skaidrs, ka būs lietotāji, kas pat speciāli izveidotas piestātnes nepamanīs, un skrejriteni tāpat pametīs, kur pagadās.
Lai no šādas situācijas izvairītos, piemēram Šveicē elektrisko skrejriteņu servisa uzņēmums “Smide”, izveidojis sistēmu, kurā, novietojot skrejriteni tam piederošajās piestātnēs vai speciālajās stāvvietās, lietotājs saņem bezmaksas bonusa minūtes savam nākamajam braucienam. Vairākas reizes pareizi novietojot skrejriteni, šīs minūtes tiek summētas, un tādējādi vēlāk ir iespējams veikt dažus braucienus pat bez maksas. “Smide” parūpējies arī par to, lai šādas piestātnes būtu izvietotas visā pilsētā un ir veikusi plašu kampaņu, kas popularizē pareizu skrejriteņa novietošanu. Jāpiemin, ka ar līdzīgu risinājumu nesen nāca klajā arī pašmāju “Bolt”. Savu lomu tajā spēlēja arī “Dambis”- Tallinas pilsēttelpas sakārtošanas nolūkos tika ierīkotas skrejriteņu piestātnes.
Bet, lai problēmu risinātu efektīvāk, nepieciešami arī tādi skrejriteņu turētāji, kas nav atkarīgi no konkrēta mikrobilitātes servisa uzņēmuma. Jo īpaši tas attiecas uz vietām, kuras cilvēki apmeklē visbiežāk: dzelzceļa stacijas un autoostas, valsts un kultūras iestādes, tirdzniecības centrus, slimnīcas, skolas, daudzdzīvokļu māju kompleksus utt. Tas radītu lielāku kārtību pilsētvidē un skrejriteņu lietotājiem būtu mazāk iemeslu novietot savus braucamrīkus pie durvīm un citās vietās, kur tie var traucēt citiem.
- Naudas sodi un aizliegumu zonas
Pēdējais un, iespējams, stingrākais veids ir ieviest ļoti precīzus noteikumus par to, kur un kā var novietot skrejriteņus. To būtu prātīgi darīt tikai tad, ja ar piestātņu un stāvvietu izveidi problēma nav tikusi atrisināta. Noteikumi un sodi par to pārkāpšanu (piemēram, naudas soda noteikšana vai papildu maksas pieprasīšana) var būt nepieciešami, lai ietves būtu pieejamas visiem satiksmes dalībniekiem, tostarp cilvēkiem ar kustību un redzes traucējumiem.
Dažās vietās šāda prakse jau tiek piekopta. Aizliegumu zonas parasti tiek veidotas vietās, kur pārvietojas vairāk cilvēku un kur jau tā ir šauri apstākļi (piemēram, vecpilsētās). Dažviet arī izplatīts, ka konkrētu lietotāju vietā par nepareizu skrejriteņa novietošanu tiek sodīti uzņēmumi, kas piedāvā koplietošanas elektrisko skrejriteņu pakalpojumu. Šādi mēri tomēr galvenokārt tiek pielietoti gadījumā, kad uzņēmums nepareizi novietoto skrejriteni nespēj laikus aizvest.
Aizliegšana un ļoti stingru noteikumu ieviešana ir diezgan radikāla pieeja, kas droši vien būtu arī kā lāča pakalpojums mērķim samazināt automašīnu skaitu. Skrejritenis ir sava veida pārvietošanās brīvības un komforta simbols, un, nosakot aizliegumus, zustu tā šarms. Ikvienam jābūt tiesībām pārvietoties pa pilsētu ātri, videi draudzīgi un bez liekiem šķēršļiem. Jaunās braukšanas iespējas to veicinās, taču, protams, jāraugās, lai viena satiksmes dalībnieka bezrūpīgais braucamrīka novietošanas stils neierobežotu cita pārvietošanās brīvību.
Pilsēttelpas sadalīšana un teritorijas racionāla izmantošana patiesībā nemaz nav tik sarežģīta: labs risinājums būtu, piemēram, ja pilsētas ainavā tiktu iekļauts vairāk skrejriteņu turētāju un vienlaikus paplašināts gājēju un veloceļu tīkls. Tas nav jādara tikai pilsētas pašvaldībai – procesā var iesaistīties arī privātstruktūras un dažādas organizācijas, domājot par skrejriteņu novietošanas iespējām pie pašu apsaimniekojamām ēkām.